Pūtēju orķestris neesot bijis uz kuģa 😕
18.11.2025 08:47
👍 1
🔁 0
💬 0
📌 0
Pūtēju orķestris neesot bijis uz kuģa 😕
Šī rīta realitāte 😊 strādāju kafejnīcā tieši pretī lielajam karogam, parādes tribīnes tepat. Šeit ir svinīgs noskaņojums, tūristiem bija jautājumi, sāku stāstīt, un iesaistījās arī vēsturnieks.
Krastmala. 18. novembris. Apkārt tekalē tehniskie darbinieki, drošības dienesti. Zvana baznīcu zvani. No kuģa Daugavā spēlē pūtēju orķestris. Pāri likteņupei - Gaismas Pils un lielais karogs. Kafejnīcā, ar vēstures filologu un dažiem tūristiem, notiek improvizēta Latvijas valsts vēstures nodarbība
Dažreiz, viss ko dzīvē vajag ir makaroni ar divu veidu frikadelēm, saliktām smaidiņā
Balti, pēc Vāczemiešu kristībām, esot skalojuši kristības nost. Avotos, upēs, jūrā. Nav īsti ziņas, kā tieši, bet izdomā sev rituālu, paņem līdzi švammi (jaunu, lai nav ziepes iekšā), un berz nost.
Zāle nav zaļāka citur - tā ir zaļāka tur, kur to kopj. Un, vispār, mauriņi nav dabai draudzīgi - "nezāļu" biomas dažādība ir ļoti svarīga. Tāpēc audzē nezāles, priecājies par to ziediem, dažādību un to, kā nezāles neiznīkst. Ja vajag, esi pienene asfalta vidū.
Vakardien, slēdzot kafejnīcu, ar visām tām sajūtām par to, cik daudzi bija pie Saeimas, skatījos uz Gaismas Pili, un domāju par to gaismu, ko tie tūkstoši sauca un cerību, ka tā nāks.
Lieta, ar ko lepojos pie katras izdevības, un bieži stāstu ārzemniekiem ir tas, ka Nacionālās Bibliotēkas ēku saucam par Gaismas Pili.
Pat nezinot, tas ir dikti skaisti, bet, kaut nedaudz saprotot to sajūtu, dzirdot to Meža Parkā, to sajūtu par celšanos, to cerību, tas ir tik ļoti, ļoti
Šodien esmu darbā un pati pie Saeimas neesmu. Bet zinu, ka tur ir daudz manu draugu, mīļo, un arī klientu. Šodien daudz jautājumi par to vai būšu, un solījumi, ka tad ies arī par mani.
Tagad ātri ātri mazgāju traukus un papildinu lietas, tiem, kas nāks pēc tam.
"Lohiem lohu problēmas" ir ļoti skaists koncepts, taču, parasti, lohu problēmas ir arī visiem apkārtējiem, un tie kas šīs lohu problēmas atrisina, reti ir paši lohi.
Amizanti - šobrīd pie mana FB ieraksta var sekot diskusijai starp mani un Zemkopības ministru Armandu Krauzi. Šādas sarunas par datos balstītiem lēmumiem mežu politikā mums ir bijušas daudzās slēgtās sēdēs.
Manuprāt, vērtīgi, ka ar tām var iepazīties arī publiski.
www.facebook.com/edmunds.cepu...
Klikšķis starp "negribu strādāt, ienīstu rītus, man lūdzu kofeīnu vēnā, māsiņ" un "mīlu darbu, viss forši, gribu vēl" ir viena forša saruna ar klientu.
Ja ļoti nepaveicas, diena būs pusē, kad foršais klients atnāk, un viss jau mļeh. Šodien viss vienos foršos klientos un pastāvīgajos, un es dejoju
Sēžu un priecājos par to, ka iegāju dušā, bez problēmām. Vienkārša 25 min duša, bez visas tās čerņas galvā, kas dušā parasti notiek. Bez derealizācijas, trauksmes, impulsiem, uzmācīgām domām vai pretīgām halucinācijām un delūzijām. Tā notiek ļoti reti - dažas reizes gadā. Un par to arī priecājos.
Ofija: *divu darba dienu laikā apēd 1.5 maltīti*
Arī Ofija: Kāpēc es šodien ne ar ko netieku galā, psihoju un dusmojos?
Sākām ar partneri, viens otram atskaitīties par to kas, cik daudz izdzerts. Liek piedomāt, pabakstīt, atcerēties.
Šis ir tavs atgādinājums padzerties ūdeni.
Ok, šis ir nedaudz patīkamāks skaidrojums nekā "traucē mašīnām".
Ok, daudziem.
Ne es, ne taksis nebijām informēti, ka sestdienās, 8am takši neeksistē. Miskastes mašīna arī nepratās, un nenobloķēja ielu. Viss kaut kā, galīgi nepareizi.
Bet, ja nopietni - pāris mašīnām 3 min pastāvēt ir labāk, nekā noraut visai ielai miegu, tajā retajā dienā, kad var atgūt miega badu.
Kāds var pask kādēļ miskastes ir jāizved 8am, sestdienā? Ja atbilde būs kaut kas par satiksmi, es kaušos.
OTD in 1975 USSR signed Helsinki Accords promising to respect borders & let countries join what orgs like they want.
As we, the self declared successor state, have *always* followed this, you can trust over a peace deal with Ukraine now.
Pēdējā laikā, bieži runāju par sliekšņu, durvju un vārtu nozīmi latviešu mitoloģijā. Izskatās, ka arī mentālās nekārtības ir klausījušās. Uznāca derealizācija, kurā tā kā sapratu, kas, kur un kāpēc esmu, tā kā ne, bet nu, daudz apjukuma. Izgāju cauri durvīm, un viss, esmu atpakaļ, galva skaidra.
Prieks būtu vēl lielāks, ja taksī nebūtu aizgājusi pēdējā nauda, bet jā. Esmu 100% gatava diendusām, slinkošanai un nekā nedarīšanai.
Šausmīgi kavēju, izsaucu taksi, lietus, dārgi, ilgi, šausmīgi uztraucos. Uzrakstīju priekšniekam, jau no takša, ka vaaaarbūt kavēšu. Priekšnieks atgādināja, ka man ir brīvs.
Šis, par šķērēm, 15x dienā.
Un, sākot maiņu, lamāties uz to, kas slēdza maiņu ir svēta lieta. Arī tad, ja to darīju es.
Šodien manā kafejnīcā strādā kaut kāda briesmīga barista. Trauki izlietnē, kafijas dzirnaviņas nav papildinātas, sulu spiede nemazgāta. Reāli traucē strādāt ar cilvēkiem.
Jā, es šodien strādāju viena, kāpēc tu tā prasi?
Viena no lielajām nelaimēm ar strādāšanu kafejnīcā ir no rīta liet kādam 50/50 upeņu balzāmu un espresso, un pie sevis klusi čīkstēt "bet es arīīī gribūūūūū".
Šorīt modinātāju atliku tik ilgi, ka nepaspēju kafiju. Tramvajā atklāju, ka jaciņa uzvilkta uz otru pusi, pie darba durvīm, ka šorti. Gaidu, kas būs nākamais brīnums.
Cik, vai un kā uzturs un mikrobioma ietekmē dopamīna pieejamību smadzenēs? Kas notiek, ja dopamīna padeve galīgi nestrādā (par daudz/maz)? Vai dopamīna daudzumu var mainīt bez zālēm?
